1.aprīlis visā pasaulē ir pazīstams kā Joku jeb Smieklu diena, kad ar cilvēkiem mēdz izspēlēt dažādus jokus un blēdības.
Vienu tādu joku ar bērniem no Dienas centra ”Saules taka” izspēlēja garauši. Ap pēcpusdienu centriņā iecilpoja lieli un mazi zaķēni, skaļi saukdami: „Lieldienas ir klāt!”. Bērni izbrīnīti atsaucās: „Ha-ha-ha! Šodien pirmais aprīlis. Lieldieniņas citu dienu.”
Tomēr zaķi neatlaidās, viņiem esot dāvanas priekš ”Saules takas” bērniem, tikai tad uz virtuvi esot jāiet.
Bērni saausījās un ātri vien visi uz virtuvi aizcilpoja. Virtuvē bērnus sagaidīja zaķu māte ar lielu grozu, aicinādama bērnus tuvāk pie sevis. Bērni pieskrēja tuvāk un bēdīgi teica: „Tur, jau tikai baltas olas! Kur dāvanas?” Zaķu māte atteic: „Arī dāvanas ir jānopelna, jāpalīdz viņai olas sapušķot”.
„Saules takas" bērni ir čakli bērni, ātri zaķu mātei palīgā steidza. Bērni olas ietina sīpolu mizās, apviļāja kafijā un biešu sulā, ar līmlenti aplīmēja un puķes pielīmēja, ar skuju zariem rotāja un nezālītēm pušķoja.
Kamēr olas vārījās, bērni ar zaķiem rotaļās gāja, tautas dziesmas skaitīja par Lieldienām, dziedāja un zaķu dejas dejoja, līdz Zaķu māte sauca: „Dāvanas ir klāt, bet katram sava vaļā jāatver”.
Bērni centās meklēt baltās olas, bet tavu brīnumu, tās pārvērtušās raibu raibās. Nu tik sākās īstās Lieldienu lustes, tika olas mainītas, iemainītas ripinātas un pat izvērsās olu kaujas. Neiztika arī bez krāšņu zaķu maizes gatavošanas.