A  A  A
Lapas karte






Vai piedalījies 11.novembra pasākumos Cēsīs?
 Skatīt atbildes








Novads » Cēsis » Cēsu nami

» Cēsis
» Cēsu nami




Cēsnieks un viņa nams

Tips: Pastkarte

Nosaukums: Cēsis, Bērzaines iela 5 un Bērzaines iela 7

Apraksts: Ēku Bērzaines ielā 5 (senāk Lielā Dārzu ielā) cēsnieki 1920. - 1930. gados sauca par Reierštifti (Reyhers-Stift) jeb Reiera patversmi. Ēku uzbūvēja 1899. gadā, Lielo Dārzu ielu pārsauca par Reiera ielu, bet 1920. - 1930. gados to atkal sauca par Dārzu ielu.Ielas nosaukums liecināja, ka šeit agrāk, jau 18. gadsimtā, aiz pilsētas Katrīnas vārtiem atradās dārzi. Cēsu-Valkas zemes grāmatās dārzu atrašanās norādīta kā īpašumi aiz Katrīnas vārtiem.
Reiera patversmes vietā 18. gadsimta sākumā atradās divi dārzi. Vienu dārzu (zemes grāmatas nr. 45)1733. gadā nopirka vietējais tirgotājs Pēteris Amelongs. Pēc viņa nāves dārzu par 84 Alberta valstsdālderiem (Krievijas) izsolē nopirka rātskungs Jons Gotlībs Fričs. 1820. gadā dārzu no rātskunga atraitnes Margaretes Elizabetes Fričas (dz. Erdmane) par 100 sudraba rbļ. nopirka namnieks un galdnieku meistars Johans Kristians Klasens, pēc tam - galdnieku meistars, Sv. Jāņa baznīcas altāra gleznas koka rāmja autors Vilhelms Ferdinants Bīdenrots. Līdzās esošo dārzu (zemesgrāmatas nr. 46) pie Lopu ceļa 1791. gadā bija mantojis kurpnieku meistars Aleksandrs Matiass Pagenkopfs. Vēlāk par dārza īpašnieku kļuva Ivans Rudolfs Vāpa.[1]
Abus iepriekš minētos dārzus nopirka baronese Izabella fon der Pālena (dzimusi fon Helkersena) 1876. gadā un 1877. gadā par 400 rbļ. un par 550 rbļ. [2] Pēc baroneses nāves 1883. gadā mantojuma tiesības pēc 1890.gada 25./26.aprīļa Rīgas apgabala tiesas lēmuma nostiprināja Cēsu zemes grāmatā 1892.g. 27. aprīlī atraitnim baronam Aleksandram Kazimira d. fon der Pālenam - viena ideālā puse viņam, un dēliem Petram un Eriham - katram. Viņi mantoja arī baroneses Izabellas fon der Pālenas nekustamo īpašumu Cēsīs, Pils ielā 4.[3] Pālenu mantotos dārzus aiz Katrīnas vārtiem 1897. gada pavasarī par 2500 rbļ. nopirka Reiera labdarības iestāde. [4]
Jau pirms pirkšanas-pārdošanas līguma noslēgšanas Reiera labdarības iestāde no Cēsu pilsētas bāriņtiesas saņēma atļauju patversmes celtniecībai. [5] Kad un kā izveidojās Reiera labdarības iestāde, kāda bija tās darbība?
Labdarības iestādes dibinātāja Gustava Reiera tēvs Karls Gotfrids Reiers ( 1759-1810, apglabāts Cēsīs, Vācu kapos) cēsniekiem bija labi pazīstams namnieks un zelta apstrādātājs. 1808. -1810. gadā viņam piederēja īpašums tagadējā L. Katrīnas ielas nr. 19 gruntgabalā. K. G. Reiers no saviem vecākiem bija mantojis "11 mucas vietas zemes ārpus Raunas vārtiem starp Raunas un Liepas muižas ceļiem", ko sauca par Reierlandi un kas mūsdienās atbilst mājvietām Pumpura, Zvaigžņu, Priekuļu un piegulošajā Poruka ielas posmā [6]. Kad K. G. Reiera ģimenē 1794. gada 19. (30.) decembrī piedzima dēls, viņu reģistrēja Cēsu evanģeliski luteriskās draudzes metrikas grāmatā vācu kristīto bērnu sarakstā ar vārdu Gustavs Adolfs. [7] Pēc tēva nāves, 16 gadu vecumā, t. i. 1813. gadā, Gustavs Reiers devās uz Rīgu mācīties grāmatniecības lietas: izdevējdarbību un tirdzniecību. Pastrādājis par veikalvedi Debnera un Treija grāmatu veikala Jelgavas filiālē, 1826. gadā Gustavs Reiers Jelgavā atvēra pats savu grāmatu veikalu. Viņš sekmīgi uzturēja maksas bibliotēku, nodarbojās ar tirdzniecību, grāmatu izdošanu 37 gadus. [8]
1863. gada 9. decembrī grāmattirgotājs, izdevējs, pilsētas gvardes rotmistrs un Jelgavas goda pilsonis Gustavs Adolfs Reiers un viņa sieva Friderike Elizabete Reiere kopīgi sastādīja testamentu, kurā izteica vēlmi viņu īpašumu kapitāla pieaugumu izlietot labdarībai. Novēlējuma izpildei nodibināja labdarības biedrības Jelgavā un Cēsīs ar nosaukumu Die Reyher'sche milde Stiftung" - Reiera labdarības iestāde, kam sastādīja savus statūtus. Kapitālu, kas dotajā brīdī bija ap 100 000 rubļu, vajadzēja uzaudzēt līdz 150 000 rubļu un tad pēc testamentā noteiktiem principiem sadalīt abu laulāto dzimtajām pilsētām - Jelgavai un Cēsīm. Jelgavai paredzēja izlietot 100 00 rubļu, bet Cēsīm - 50 000 rubļu. Testatori vēlējās, ka šīs labdarības iestādes - patversmes uzņemtu evanģēliski - luteriskās un reformātu konfesijai piederīgas personas: tirgotāju un amatnieku atraitnes un neprecētās meitas, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu un kuras vismaz pēdējos 10 gadus bijušas pierakstītas attiecīgo pilsētu pilsoņu nodokļu maksātāju kārtai.[9]
Neparasti, ka testamentā norādītas arī reformātu konfesijas personas, kas nebija raksturīgi Baltijas guberņās. Pētot Reieru dzīves gājumu, noskaidrojās, ka Gustavs Reiers 1830. gadā apprecējās ar Jelgavas tirgotāja un namnieka Langes meitu Frederiki Elizabeti (dzimusi 1805. gadā), kuras vectēvs ienācis Jelgavā no tā Šveices kantona, kurā pārsvarā iedzīvotāju bija reformātu draudzē. Gustavs Reiers arī pieslējās reformātu konfesijai. Tāpēc viņa laulības 1830. gadā, kā arī nāve 1864. gada 18. janvārī reģistrēta Jelgavas reformātu draudzes metrikas grāmatā. Pēc 14 gadiem, 1878. gada 6. augustā, tajā pašā grāmatā tapa ieraksts par Frederikes Elizabetes Reieres nāvi [10]
No Reiera vecvecākiem mantoto zemi - Reierlandi - Cēsu Reiera labdarības biedrība, kā noteikts testamentā, iznomāja privātām personām primāri māju būvēšanai. Ienākumus no zemes nomas ieskaitīja labdarības iestādes rezerves kapitālā. [11] 1893. gadā ieņēmumi no Reierlandes zemes nomas bija 235,14 rbļ.; izdoti 25 rbļ. kapu kopšanai.[12] 1899. gada martā pilnvarnieks Nikolajs fon Ercdorfs-Kupfers nokārtoja nepieciešamos dokumentus, lai no Reierlandes atdalītu 5 zemes gabalus un nodotu personām mantojamā dzimtsnomā. [13]
Saistībā ar Reiera labdarības iestādes darbību Cēsīs testatori izteica vēlmi, ka labdarības iestādes ēka jāuzceļ, ja vien nav kādi nopietni šķēršļi, Reierlandes tajā galā, kas iziet uz Cēsīm. Ēkai jāizmanto ne vairāk kā viena pūrvieta zemes (Vidzemē tas ir 0,371 ha).[14] Patversmes celtniecībai Cēsu Reiera labdarības iestādes valde tomēr izvēlējās nopirkt zemes gabalus L. Dārzu (tagad Bērzaines) ielā, kas bija tuvāk pilsētas centram. Jau iepriekš minētos fon der Pālena ģimenei piederošos dārzus un no Zeklera muižas atdalīto zemes gabalu Reiera labdarības iestāde nopirka 1897. gada pavasarī par 3000 rbļ. Pirkumu valde uzticēja nokārtot namsaimniekam Aleksandram Petersenam. [15]
Jaunuzcelto patversmes ēku atklāja 1899. gada augustā. [16] Ielu pārdēvēja par Reiera ielu.
Reiera labdarības biedrības atskaitē par 1899. gada ieņēmumiem-izdevumiem redzams, ka lielākā daļa naudas ienāca no aizdevuma procentiem 5559,97 rbļ., no vērtspapīru procentiem 2758, 55 rbļ.. Visvairāk naudas izdots patversmes celtnei un iekārtošanai: patversmes būvniecībai 6447,75 rbļ., zemes iemērīšanai 136,21 rbļ., dārza ierīkošanai 302,28 rbļ., patversmes apkurei un apgaismošanai 231,31 rbl., mēbeļu un inventāra iegādei 475,92 rbļ., mājkalpotāja algošanai 125 rbļ., patversmes iesvētīšanai 67,50 rbļ. [13a]
Laikrakstā "Sociāldemokrāts" 1919. gadā rudenī publicēts raksts, kurā norādīts uz krasajām atšķirībām starp latviešu nespējnieku namu, bērnu patversmi un vācu patversmi. Reiera dibinātajā iestādē "telpas jo ērtas: katrai vācu tautības pilsonei ērta istaba ar glītu iekārtu, tā ka paplašo namu apdzīvo tikai 10 dāmas. Bez atsevišķajām istabām visām kopā pieder liela zāle ar klavierēm un paprāvu bibliotēku". [17]
Pirmā pasaules kara laikā un arī Neatkarības kara laikā daudzi cēsnieki bija krituši cīņās, bet ģimenes locekļi aizklīduši citviet, Cēsīs vairs neatgriezās. Arī vācu iedzīvotāju skaits bija samazinājies. Trūkst ziņu, cik un kuras vācu dāmas dzīvoja Reiera patversmē. No sludinājumiem avīzē 1929. gadā un 1931. gadā redzams, ka patversmes iemītniece L. Adolfi (Adolphi) aicināja pieteikties uz angļu, franču un vācu valodas stundām "Reuherstift, istaba 5". Savukārt A.Trampedaha ievietoja sludinājumu par savu mēbeļu pārdošanu Reierštiftē. [18]
Sludinājumi par izīrētajām telpām rāda, ka ēkā bijušas brīvas telpas. No 1927. gada pavasara Cēsu slimo kases valde noīrēja no Reiera labdarības iestādes "otrajā stāvā L. Dārza ielā 5 kādas 9 istabas priekš kabinetiem". [19]
Saskaņā ar starpvalstu līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanos uz Vāciju 1939. gada novembrī no Reiera patversmes aizceļoja Marija Vits, Ida Dīriks, Helene Gētgens, Henrieta Hervagens, Alma Trampedahs, Ella Freimanis, Nansija Ekarts. Likvidēja arī vācu organizācijas. Sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš izdeva rīkojumu par Reiera labdarības iestāžu slēgšanu Jelgavā un Cēsīs.[20] Sabiedrisko lietu ministra ieceltie likvidatori Cēsīs Kārlis Bone un Pēteris Lapiņš 1940. gada janvārī rīkoja ūtrupi Reiera patversmes kustamās mantas (galdi, krēsli u.c.) pārdošanai. Tā paša gada vasarā viņi organizēja Reiera patversmes nama pārdošanu. [21] Līdz ar padomju okupāciju tas gan vairs nebija aktuāli, jo padomju iekārta deklarēja, ka visa manta pieder tautai.
Reiera nama telpās sākot no 1941. gada 8. augusta izvietojās Cēsu pilsētas ambulance, kas pārcēlās uz lielākām telpām no Vanadziņa mājas Rīgas ielā 15. 1942. gada februārī ambulances mājā atvēra Cēsu apgabala tuberkulozes apkarošanas centrālo aizgādvietu. [22]
1942. gada martā Reiera namā Dārza (Bērzaines) ielā 5, 2. istabā Elza Berkholce (1904-2001) iekārtoja mākslas salonu latviešu mākslas popularizēšanai. Tas bija atvērts katru dienu no plkst. 12 - 17, izņemot pirmdienas. Ieeja brīva. Mākslas salonam "() cēsnieki veltījuši ļoti lielu uzmanību, par ko liecina prāvais pārdoto gleznu, grafiku un keramiku skaits. () Nepārdotos lietišķās mākslas izstrādājumus, izņemot Jāņa Ieviņa keramiku, turpmāk mainīs ik pa 2 nedēļām". Oktobrī salonā izstādīja mākslinieka Jāņa Rozenberga (1900-1966) darbus. [23]
Ambulance Reiera namā atradās līdz 1951. gadam, kad to pārcēla uz izremontēto ēku Palasta ielā 15.[24]
Laika gaitā mainījusies ēkas apkārtne: nojaukts žogs, paplašināta iela, bet 1. stāva telpu plānojumā var redzēt sākotnējo plānojumu: atsevišķas istabas, lielo zāli.
Bērzaines iela 7 - senākā dārza vieta aiz pilsētas Katrīnas vārtiem, ko 1788. gadā izsolē nopirka Cēsu pilsētas vecākais Kristians Heiers. Daļu K. Heiera dārza 1795. gadā nopirka namnieks, podnieku meistars Johans Simons Barofskis; pārējo daļu nopirka namnieks, skursteņu skaucītāju meistars Johans Heinrihs Grims. Vēlāk abus dārzus savā īpašumā ieguva podnieku meistars Nikolauss Evalds Plāts.[25] Pēc viņa nāves īpašumtiesības 1878. gadā Cēsu maģistrāts nostiprināja viņa mantiniekiem: 1) atraitnei Katarinai Plāts, dzimusi Vildere, 2) skolotājam Johanam Robertam Plātem, 3) agronomam Karlam Gothardam Plātem, 4) Alvīnei Rozālijai Mijakovskai, dzimusi Plāts, un 5) atraitnei Eleonorai Moricai, dzimusi Plāts.[26]
Minētie mantinieki dārzu pārdeva 1899. gada februārī par 800 rbļ. Karlam fon Petersenam, kurš 1900. gada decembrī to pārdeva par 950 rbļ. būvuzņēmējam Joahimam Muusam. Pēc nepilniem 4 gadiem, 1904. gada februārī, Cēsu pilsētas valde apliecināja, ka īpašnieks J. Muus uzcēlis divstāvu mūra dzīvojamo māju un vienstāva mūra saimniecības ēku. Īpašumu apgrūtināja 7000 rbļ. aizņēmums no būvuzņēmēja Johana (Ivana) Hoppes. [27]
Pēc 12 gadiem J. Muus savu celto namu pārdeva par 19000 rbļ., noslēdzot līgumu 1916. gada 31. decembrī ar dentistu (zobārstu) no Valmieras Izraelu Jankeļa d. Frišu ( dzimis Paņevežu apriņķī 1875.g.). [28] Sākumā I. Friša zobārstniecības prakse atradās Cēsīs, Rīgas ielā 5. 1922. gadā I. Frišs bija arī Cēsu slimo kases zobārsts. No 1923. gada jūlija I. Frišs iekārtoja zobārstniecības telpas savā personīgajā mājā. [29] Neaizņemtās telpas I. Frišs 1933. gadā izīrēja privātadvokātam J. Puhaļskim.[30]
Zobārstniecības praksē I. Frišam darbā palīdzēja viņa sieva Amalija, ar kuru bija appprecējies 1906. gadā. Laulībā piedzima dēls Otto Noše (dz.1907. gada 13. aprīlī Cēsīs), dēls Vili Volfs (dz. 1909. gada 24. decembrī Rīgā) . 1917. gadā piedzima meita Sofija, saukta Soņa. [31] Dēli, pabeiguši Cēsu valsts ģimnāziju, aizgāja uz Rīgu studēt medicīnu Latvijas Universitātē. Vilis 1934. gadā beidza zobārstniecības virzienu un atvēra Cēsīs patstāvīgu praksi Rīgas ielā 23, par ko vēstīja sludinājums avīzē "Latvijas Kareivis" 1935. gada rudenī, bet nākamajos gados šādu sludinājumu nav. Ģimenē atceras, ka Friši pārcēlušies uz Rīgu. Domājams, ka tas noticis 1936. gadā. [32]
Nav ziņu, kurš un kā izmantoja namu pēc tam, kad I. Friša ģimene pārcēlās uz Rīgu. Pēdējais dokuments zemes grāmatā liecina, ka nekustamais īpašums Cēsīs, L. Dārza ielā 7 piederēja Izraelam Frišam līdz 1940. gada jūnijam, kad padomju okupācijas varas iestādes Latvijā nacionalizēja nekustamos īpašumus.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece


1 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. - Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 186. lpp. - M. Caunes tulkojums, CM 92831, 123. lpp.; LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20515. lieta, 2. lp.
2 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20515. lieta, 2. lp.
3 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20514. lieta, 2. lp.
4 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20514. lieta, 15. lp., 20515. lieta, 5. lp.
5 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20514. lieta, 4. lp.
6 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata, 83., 135. lpp.; Valdības Vēstnesis. Nr. 37, 14.02.1939.
7 LNA LVVA 235. fonds, 3. apraksts, 31. lieta, 15. lpp.; Gr.: Latvijas sudrabkaļi. Darbi un meistaru zīmes. Rīgā: "Avots", [1993.] - 103. lpp.
8 Datu bāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam" - http://lgdb.lnb.lv/index
erson/593/, skatīts 18.07.1019.
9 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20555. lieta, 5. lp.; Rigasche Zeitung. Nr. 192, 21.08.1878.
10 LNA LVVA 235. fonds, 5. apraksts, 31. lieta, 24. lp.; 119. lp. Otrā puse; 132. lp. Otrā puse
11 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20555. lieta, 5. lp.
12 Dna Zeitung. Nr. 1, 03.01.1894.
13 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20555. lieta, 2. lp.
13a Dna Zeitung. Nr. 1, 01.03.1900.
14 Turpat, 5.lp.
15 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20514. lieta, 7. lp.
16 Mājas Viesis. Nr. 32, 11.08.1899.
17 Sociāldemokrāts. Nr. 89, 17.10.1919.
18 Cēsu Avīze. Nr. 147, 16.11.1929., Nr. 243, 19.09.1931., Nr. 244, 26.09.1931.
19 Cēsu Balss. Nr. 4, 08.04.1927.
20 Cēsu Vēstis. Nr. 334, 24. 11. 1939.; Valdības Vēstnesis. Nr. 271, 29.11.1939., Nr. 283, 13.12.1939.
21 Valdības Vēstnesis. Nr. 20, 25.01.1940, 12. lpp.; Darbs. Nr. 11, 21. 08. 1940., 4. lpp.
22 Cēsu Vēstis. Nr. 7, 15.08.1941., Nr. 6, 06.02.1942.
23 Cēsu Vēstis. Nr. 13, 27.03.1942., Nr. 12, 20.03.1942., Nr. 42, 16.10.1942.
24 Padomju Cēsis 1940-1965. īsa hronika. Rīgā, 1966. - 21. lpp.
25 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. - Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 186. lpp. - M. Caunes tulkojums, CM 92831, 125.-126.lpp.
26 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20512. lieta, 10. lp.
27 Turpat, 3., 11., 12. lpp.
28 Turpat, 19., 26. lp.
29 Darba Balss. Nr. 182, 17.08.1922; Brīvā Zeme. Nr. 238, 18.10.1921., 3. lpp.; Latvis. Nr. 533, 01.07.1923., 2. lpp.
30 32 Cēsu Avīze. Nr. 320, 11.03.1933.
31 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20512. lieta, 19. lp. O.p.; Sandlere, A. K. Ebreju kopiena Cēsu pilsētā
20. gadsimta pirmajā pusē. Zinātniskās pētniecības darbs vēstures sekcijā. 4. pielikums: Intervija ar Irēnu Lūsi. Manuskripts.
32 LNA LVVA 7427. fonds, 1. apraksts, 13697. lieta un 10344. lieta; Latvijas Kareivis. Nr. 205, 10.09.1935.,6.lpp.; Sandlere, A. K. Ebreju kopiena Cēsu pilsētā 20. gadsimta pirmajā pusē. Zinātniskās pētniecības darbs vēstures sekcijā. 4. pielikums: Intervija ar Irēnu Lūsi. Manuskripts.

Autors: fotogrāfs Ludvigs Borevics (1875-1913)

Izgatavošanas vieta: Cēsis

Izgatavošanas laiks: Ap 1907.-1908. gadu

Īpašnieks: privātkolekcija

      

Atpakaļ



Printēt