A  A  A
Lapas karte






Vai piedalījies 11.novembra pasākumos Cēsīs?
 Skatīt atbildes








Novads » Cēsis » Cēsu nami

» Cēsis
» Cēsu nami




Cēsnieks un viņa nams

Tips: Foto

Nosaukums: Cēsis, Rīgas iela 21

Apraksts: Ziņas par gruntsgabalu tagadējā Rīgas ielā 21 iesniedzas 18. gs. beigās. Tas iezīmēts 1787. gada F. Reihela sastādītajā plānā ar nr. 30. Kartes leģendā norādīts, ka īpašums pieder Galanderam. Gruntsgabalā esošo mūra dzīvojamo māju 1726. gadā zeltkalis Johans Galnanders nopirka no Zamuela Reinholda Erdmana. Pēc viņa nāves to mantoja dēls Johans Galanders (1720-1795), Lielās ģildes eltermanis, pilsētas rātskungs. Viņa īpašumu, saskaņā ar mantošanas tiesībām, ieguva dēli - tirgotājs Johans Ludvigs (dzimis 1763.g.) un tirgotājs un Rīgas Melngalvju brālības biedrs Peters Emanuels (dzimis 1770.g.). Mantoto īpašumu brāļi Galanderi pārdeva 1824. gadā tirgotājam Karlam Johanam Kreicmanim (Kreutzmann) par 950 sudraba rubļiem. [1]
Nav ziņu, kad celta līdzšinējā divstāvu mūra dzīvojamā māja. Ēku un uz grunsgabala esošās palīgbūves 1887. gadā nopirka alus darītājs Heinrihs Binders nekustamo īpašumu publiskajā pardošanā par 14 600 rbļ. Īpašums bija apgrūtināts ar parādiem par kopējo summu 17 700 rubļi, kas sakrājušies laika posmā no 1829. līdz 1878. gadam un bija spēkā vēl 1898. gadā. [2] H. Binderam piederēja arī namīpašums Cēsīs, Rīgas ielā 36, ko viņš bija iegādājies 1877. gadā. [3]
H. Bindera nopirktajā ēkā Rīgas ielā 21 atradošos "Baltijas viesnīcu" (Hotel "Baltischer Hof") 1890. gadā viņš reklamēja kā izdevīgu vietu pilsētas centrā. Istaba nakšņošanai maksāja sākot no 60 kapeikām. Viesnīcā atradās liela kafejnīca-restorāns, īpašas istabas kompānijām, dārzs un veranda, biljards.[4] Tajā pašā laikā jau 1889. gada vasarā H. Binders ievietoja sludinājumus avīzē "Duena Zeitung", kur piedāvāja "Baltijas viesnīcu" iznomāšanai vai pārdošanai [5], jo parādu nasta bija visai ievērojama. 1898. gadā nekustamais īpašums Rīgas ielā 21 bija apgrūtināts ar sekojošiem parādiem:
1) divas obligācijas par labu Fridriham Gustavam Leiboldam (Leybold) 1829.g. 22. maijā par 1000 rbļ. un 1830. g. 3. decembrī par nedzēsto summu 500 rbļ.,
2) divas obligācijas par labu doktora atraitnei Emmai Diheuss (Diehaes), dzimusi Kreicmane, 1853.g. 1. oktobrī par 1000 rbļ. un 1858.g. 8. februārī par 700 rbļ.,
3) ikgadēja nodeva par labu luterāņu mācītājam 3 rbļ. 43 1/2 kapeikas, kas ierakstīta Cēsu Maģistrāta publisko grāmatu reģistrā 1855.g. 25. janvārī,
4) trīs obligācijas par labu maizniekam Fridriham Tīrmanam 1872.g. 5. decembrī par 1000 rbļ. katra, trešā obligācija par 2000 rbļ.,
5) F. Bernevica izdotas divas obligācijas par labu Rīgas tirgotājam Feodoram Pretoriusam 1878.g. 7. jūlijā par 3000 rbļ. un par 10 500 rbļ.[6]
Tikai pēc 13 gadiem, 1903. gadā, H. Binderam izdevās pārdot viesnīcu un nekustamo īpašumu Rīgas ielā 21. Saskaņā ar pirkšanas-pārdošanas līgumu 1903. gada 3. oktobrī H. Binders pārdeva nekustamo īpašumu Limbažu sīkpilsonim Augustam Pētersonam par 26 000 rubļu. Darījuma veikšanai A. Pētersons izdeva H. Binderam divas ķīlu zīmes par 20 000 rubļu un par 5000 rubļu. Par pirmo ķīlas zīmi A. Pētersons apņēmās maksāt 6% gadā un pašu kapitālu H. Binderam samaksāt 15 gadu laikā sākot no 1907. gada 1. oktobra. Pirmo 10 gadu laikā katru gadu uz priekšu samaksāt 1000 rubļu, pārējo 5 gadu laikā - 2000 rubļu. Daļu ķīlas zīmes - 12 000 rubļus 1907. gada aprīlī atpirka Cēsu pilsmuižas alus brūveris Jozefs Šarngals(Scharngals), kurš dzīvoja Cēsu pilsmuižas alus darītavā. Vēlāk ķīlu zīmes daļu -14 000 rubļu - ieguva Krišjānis Plauciņš, kurš to savukārt nodeva Cēsu Krājaizdevu kasei. 1924. gada rudenī A. Pētersons parādus bija nomaksājis! Kā apgrūtinājums uz nekustamo īpašumu palika tikai ikgadējs maksājums 3 rbļ. 43 1/2 kapeikas Cēsu pilsētas luterāņu mācītājam.[7]
Atbrīvojies no parādu nastas, A. Pētersons izvērtēja ēkas tehnisko stāvokli un nolēma veikt kapitālo remontu. Darbu veikšanai A. Pētersons 1925. gada vasarā ieķīlāja savu nekustamo īpašumu Latvijas Hipotēku bankai un saņēma aizdevumu 5000 latu ar 8% gadā. Papildus A. Pētersons aizņēmās 6000 latu ( 10% gadā) no K. Ozoliņa, 10 000 latus no Kārļa Reinholda, 1931. gadā - 5000 latu no Edgara Zēmeļa. Ēkas remonts prasīja daudz naudas un spēka.[8] Augustam Pētersonam bija 76 gadi, kad 1931. gada 24. septembrī beidzās viņa dzīves ceļš.[9] Saskaņā ar 1924. gadā sastādīto testamentu, viena laulātā nāves gadījumā visa manta nonāca otra laulātā īpašumā. Pēc abu laulāto nāves manta pāriet viņu bērniem Harijam Pētersonam, Aleksandram Pētersonam un Annai Ortrūdei Pētersonei līdzīgās daļās. Tā kā testatora parādi pārsniedza atstātā mantojuma vērtību, mantojuma nodokli nenoteica. Lai veiktu kārtējos maksājumus Augusta Pētersona sieva Karlīne Pētersone, dzimusi Štrauhs (1864-1949) aizņēmās no tirgotāja Jūlija Ansberga 25 000 latu. Nokārtojusi mantojuma lietu viņa uzdāvināja nekustamo īpašumu Rīgas ielā 21, viesnīcas iekārtu un inventāru meitai Annai Ortrūdei Peciņai, dzimusi Pētersone. Dāvinājuma saņēmēja izpildīja mātes lūgumu un uzņēmās par pienākumu nodrošināt ilggadīgo kalponi Trīni Zirni "ar vienistabas dzīvokli ar apsildīšanu, apgaismošanu un apkopšanu, pilnu pieklājīgu uzturu un izmaksāt T. Zirnei 800 latus astoņu gadu laikā". Meita Anna dzīvoja Rīgā un strādāja Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē, bērnu slimību klīnikā.[10]
"Baltijas viesnīcā" tās īpašnieka Pētersona ģimene piedzīvoja ne tikai darbīgas, bet arī ļoti satraucošas dienas, kad jaunās Latvijas armijas pārstāvji un vācu landesvēra pārstāvji satikās Cēsīs sarunām par vācu armijas atgriešanos noteiktajā līnijā pie Ieriķiem. Cēsnieks Pēteris Dzirkalis (1854-1925) savā dienasgrāmatā apraktīja notikumus pilsētā 1919. gada jūnijā. "2. jūnijā () Baltijas viesnīcā novietojās [Ziemeļlatvijas] Brigādes un 2. Cēsu kājnieku pulka štābi. Pēcpusdienā Cēsu stacijā ieradās landesvēra delegācija sarunu vešanai. Viņi aizgāja uz Brigādes štābu (uz Baltijas viesnīcu. - D. C.). 3. jūnijā priekšpusdienā no Raiskuma pa Rīgas ielu līdz Tirgus (Rožu) laukumam iejāja kāda vācu landesvēra jātnieku vienība ar 2 lielgabalaiem. () Izrādās, ka landesvēristi gāja uz Baltijas viesnīcu, kur notika sarunas. Tajā starplaikā mēs redzējām pie Tirgus laukuma dažās mājās izbāztus patšauteņu stobrus, ko bija darījuši latvieši. Vāciešiem sametās bailes un viņi bēdīgām sejām aizjāja atpakaļ uz Kārļiem. Mēs visi jutām, ka kaut kas tuvojas. () Sākām nojaust, ka vācieši karos ar latviešiem, jo ož pēc pulvera." [11] Tā arī notika. Latvijas Neatkarības kara Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā Igaunijas armijas vienības un Ziemeļlatvijas brigādes spēki sakāva vācu Landesvēru un Dzelzsdivīziju.
Kā minēts, Augusts Pētersons 1924. gadā "Baltijas viesnīcā" sāka kapitālremontu, pēc kura atsākās viesnīcas darbība. No piecām Cēsīs esošajām viesnīcām "Baltijas viesnīcā" bija vislielākais iestabu skaits -15. Viena istaba maksāja 2 lati; ja uzturējās kā pansijā, tad - 2,50 Ls. [11_1] Nama 1. stāvā no 1929. gada līdz 1932. gadam A. Pētersons izīrēja telpas V. Balka cepuru un apģērbu veikalam, H.Kuzmana pulksteņu veikalam. 3. stāvā pacientus pieņēma Bernes (Šveice) Universitātē studējušais Dr. med. Voldemārs Baumgarts.[12] Pēc vīra nāves 1931. gadā saimniekošanu turpināja viņa sieva Karlīne Pētersone. Vieni nomnieki aizgāja, nāca citi. 1934. gadā savu tirgotavu Rīgas ielā 21 atvēra E. Pulsts. Viņš pārdeva vairumā un mazumā dāmu kurpes un zābakus, vīriešu kurpes, bērnu gumijas kurpes, arī benzīnu, auto eļļas, auto gumijas ielāpus, cementu, skārdu naglas, lāpstas, siļķes, sāli, tabaku un vēl daudz dažādas lietas. Blakus atradās Upīša kundzes veikals. K. Jozepsona cepuru darbnīcā un tirgotavā varēja nopirkt aizsargu-aizsardžu, skolnieku-skolnieču, vanagu-vanadžu, kārtībnieku, skautu, karavīru, sporta, žokejas cepures, platmales, karavīru un aizsargu jostas visādu veidu formas tērpu piederumus. [13]
1935. gadā avīze "Cēsu Vēstis" publicēja ziņu, ka Baltijas viesnīcas bufetes vadītāja Erna Simsone atzīmēja 10 gadu darba jubileju. Viņa iemantojusi viesnīcas īpašnieku un apmeklētāju atzinību un jubilejas dienā saņēmusi vairākas balvas.[14]
Pēc īpašuma nacionalizācijas 1940. gadā Cēsu patērētāju biedrība namā ierīkoja veļas darbnīcu. Ar avīzes starpniecību tika aicinātas darbā šuvējas. [15]
Baltijas viesnīca savu darbību atsāka reklamēt vācu okupācijas laikā, 1942. gada martā.[16] Pēc Otrā pasaules kara Rīgas ielā 21 otrajā stāvā atradās viesnīcas "Tērvete" filiāle.

Apraksta autore: D. Cepurīte

1 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. Tulkojusi M. Caune. - CM 92831,23.lp.; Gr.: Notizen ueber Wendens Buerger bis zum Jahre 1773. Gesammelt von Erich Seuberlich. [1906.]- 12.-13.lpp.
2 LNA LVVA 2056.f., 1. apr., 20293. lieta, 2. lp.
3 LNA LVVA 2056. f., 1. apr., 20309. lieta, 60. lp.
4 Katalogs lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādei Cēsīs 3.,4.,5. un 6. augustā 1890. Rīgā, 1890. - CM 28209
5 Duena Zeitung. Nr. 152, 1889.g. 8. jūlijā, Nr.182, 1890.g. 11. augustā.
6 LNA LVVA 2056.f., 1. apr., 20293. lieta, 2. lp.
7 LNA LVVA 2056.f., 1. apr., 20293. lieta, 39.- 65. lp.
8 Turpat, 66.-94.lp.
9 Cēsu Avīze. 1931.g. 26. septembrī.
10 LNA LVVA 2056.f., 1. apr., 20293. lieta, 106., 108., 119. lp., 142.lp.
11 Dzirkalis, P. Cēsis kauju ugunīs ( 1919.g. dienas grāmata). - Sējējs. Nr. 7, 1936.g. 1. jūlijā, 709.lpp.; Gr.: Kad lielgabali dziedāja līgo. Atmiņu un rakstu krājums par Cēsu kaujām 1919. gadā. [Cēsis]: Cēsu muzeju apvienība, 994. - 84 lpp.
11_1 Gada grāmata par dzimtenes kūrvietām un atpūtas vietām 1938. gadam. Sastādījis Jānis Mīlbergs. Pirmais gada gājums. Izdevēja: Ogres Kūrorta biedrība, 51. lpp.
12 Cēsu Avīze. 1929.g. 5. janvārī, 10. augustā, 1931.g. 21. februārī,1932.g. 9. janvārī.
13 Cēsu Avīze. 1934. gada 26. maijā, 3. februārī; Cēsu Vēstis. 1935.g. 5. aprīlī.
14 Cēsu Vēstis. 1935.g. 3. maijā.
15 Cēsu Stars. 1941.g. 12. aprīlī.
16 Cēsu Vēstis. 1942.g. 27. martā, 11. septembrī.

Autors: fotogrāfs Ernsts Edmunds Alfreds Šneiderāts, dzimis 1890.g. 5. novembrī Liepājā-miris ?

Izgatavošanas vieta: Cēsis

Izgatavošanas laiks: 1929-1935

Īpašnieks: Cēsu muzejs, CM 46450

      

Atpakaļ



Printēt