A  A  A
Lapas karte






Vai piedalījies 11.novembra pasākumos Cēsīs?
 Skatīt atbildes








Novads » Cēsis » Cēsu nami

» Cēsis
» Cēsu nami




Cēsnieks un viņa nams

Tips: Pastkarte

Nosaukums: Cēsis, Rīgas iela

Apraksts: Viens pie otra cieši sarindojušies nami. Pilsētas kartē šajās vietās gruntsgabali iezīmēti jau 1693. gadā, arī 1787. gadā .
Rīgas iela 8 - Cēsu nekustamo īpašumu revīzijā 1665. gadā norādīts, ka uz tā zemes bija Dobinska mūra māja, kas pieder Hiršam, bet tagad stāv tukša, daļa mūru vēl saglabājušies. [1] Gruntsgabalu 1785. gada 19. novembrī izsolē nopirka krievu tirgotājs Pēteris Ivanovičš Bilakovs. Viņš uzcēla koka dzīvojamo māju, ko 1806. gadā par 1100 rubļiem bankas asignācijās pārdeva Fjodoram Jakovļevičam Sazanovam, arī tirgotājam . Īpašumu vēlāk mantoja tirgotājs Semjons Fjodorovičs Sazanovs. [2]
Nav zināms, kad celta līdzšinējā koka ēka. Pirms Pirmā pasaules kara ēkā bija K. Gailīša veikals. Tajā varēja iegādāties svaigus un žāvētus augļus, dārzeņus, šokolādi, konfektes, "dzīvas un mākslīgas puķes, grieztus ziedus, kurvjus pilditus puķēm, kroņus un bufetes vislielākā izvēlē un par vislētākām cenām".[3] 1913. gada janvārī savu "kungu un dāmu garderobes darbnīcu" Rīgas ielā 8, Šuberta kunga namā, atvēra J. Klūge.[4]
Latvijas Republikas laikā, 20. gs. 20. gados, ēkā bija Veidemaņa apavu veikals, 5. dzīvoklī - V. Altīša elektrotehniskā darbnīca ,dibināta 1918.gadā. Latvijas Amatniecības kameras prezidijs 1940. g. maija sēdē Kārlim Altītim piešķīra meistara grādu elektroinstalatora amatā. Viņš un M. Radziņš Rīgas ielā 8 bija vienīgie šī amata meistari Cēsīs. Namā atradās arī Jul. Strunkes ieroču un velosipēdu darbnīca.[5] 1930. gados Rīgas ielā 8 telpas saviem veikaliem īrēja D. Caunīte, Emīlija Mieriņa ( strādāja arī 1942. gadā), M. Streistermanis kurvju un birstu darbnīcai. Visilggadīgākais īrnieks, no 1931. - 1940. gadam, bija zeltkalis un pulksteņmeistars Pēteris Ķipēns (dzimis 1896. gada 25. novembrī, (7. decembrī pēc jaunā stila, Līvu pagastā [5a]). Savā veikalā sākumā viņš tirgoja sudraba karotes, pulksteņus. 1933. gada februārī P. Ķipēns veikalā iekārtoja valsts elektrotehniskās fabrikas "VEF" radio aparātu un to piederumu nodaļu. Avīzē P. Ķipēns sludināja, ka "2 lampu m-strāvas tīkla uztvērējs ar dinam. Skaļruni maksā tikai Ls 170.-. Arī uz nomaksu uz izdevīgiem noteikumiem". 1940. gada aprīlī P. Ķipēns sagādāja pārdošanai jaunākos radio modeļus, piedāvāja akumulatoru pildīšanu un atpirka lietotus elementus. Tāpat kā iepriekšējos gados veikalā pārdeva pulksteņus, zelta, sudraba un kristāla izstrādājumus, kā arī "tiek pielaikotas brilles, ar un bez ārsta receptes."
Vācu okupācijas laikā, 1942. gadā, te atradās Pauļa Plētiena apavu darbnīca.[6] Pēc Otrā pasaules kara te ierādīti dzīvokļi.
1994. gadā Cēsu pilsētas tautas deputātu padomes valde atzina, ka ēka ir avārijas stāvoklī un ir nojaucama, īrnieki jāizvieto citur, namīpašums privatizējams. Tā pārdošanas cenu atklātā izsolē noteica 2200 latus.Vēsturisko ēku iegādājās D. Vaselāns un sāka atjaunot 1996. gadā atbilstoši 19. gs. vidus būvprojekta saglabātajām būvdetaļām. Restaurācijas projektu izstrādāja arhitekts Guntis Muižzemnieks. 1998. gadā konkursā "Lai top skaistāka mūsu pilsēta" sabiedrisko ēku grupā šo namu atzina par labāko. [7] Tajā iekārtoja kulināriju "Tirgotava Teika".
Rīgas iela 10. Uz šī gruntsgabala 1665. gadā bijusi Pankeracija Haltermaņa koka māja, kas tajā laikā piederējusi Bukam. [8] Pirkšanas līgumā 1788. gada 16. februārī norādīts, ka koka dzīvojamo māju nopircis namnieks un cepurnieku meistars Vilhelms Rogenhagens. Viņa īpašums atzīmēts jau 1787. gada pilsētas kartē. Saskaņā ar Cēsu maģistrāta 1843. gada lēmumu, īpašumu un dārzus mantoja viņa dēls, cepurnieku meistars Vilhelms Daniels Rogenhagens. Vēlāk šo dzīvojamo māju līdz ar palīgēku aukcionā par 440 sudraba rubļiem 1839. gadā ieguva skrodermeistars Augusts Šeibers (Schueber).[9] Fotokopijā [10] redzama Šeibera mājas fasāde 19. gs. beigās. 1909. gadā namā atradās dzejnieka Eduarda Treimaņa-Zvārguļa grāmatu veikals. Taču abi ar sievu bijuši nepraktiski un pārdeva veikalu Kārlim Priedītim. Sākumā viņam bija mūzikas instrumentu veikals, par ko vēsta liela reklāma uz līdzās esošā nama sienas. K. Priedītis pievērsās arī grāmatu tirdzniecībai, iespiešanai un izdevējdarbībai. 1918. gadā izdotajā rēķinā viņš norāda, ka veikals atrodas paša namā. Toreiz jaunais cēsnieks Ernests Dubavs vēlāk atcerējās, ka tā māja bijusi koka, bet pārbūvēta: "Patika viņam šūnakmens. Priedīts aizgāja uz Rīgu". [11]
Nama ielas fasādi, bet ne pašu ēku, pārbūvēja 20. gs. pirmajā gadu desmitā. Lai noslēptu jumta slīpumu uzbūvēja mūra fasādes paaugstinājumu, tā saukto drempeli. Fasāde apšūta ar avotkaļķi jeb šūnakmeni, kas iegūts Priekuļu pagasta Kalna Jaunzemu un Lībāņu krātuvē. [12] Gludā apmetuma joslā izvietotas zili glazētas plāksnītes. Pašu ēku pārbūvēja daudz vēlāk. Cēsniece Ida Krūmiņa (dzimusi 1906.g.) atcerējās, ka uz vecās ēkas pamatiem tēvs, Jānis Dzilna, 1926. gadā uzcēla divstāvu mūra namu. [13] "Cēsu Avīzē" 1927.g. 12. numurā Jānis Dzilna ievietoja sludinājumu, ka paša namā, Rīgas ielā 10 atvēris galantērijas, veļas un gatavu apģērbu tirgotavu : "piedāvā lielā izvēlē gatavus dāmu ziemas mēteļus, vilnas kleitas, aditas jakas, plecu lakatus, cimdus, zeķes, galošas, botes, sporta kurpes, lietus sargus. () Kungu cepures un botes " Gatavojoties jaunajam mācību gadam, J. Dzilnas tirgotavā 1937. gadā varēja pasūtīt skolnieku un skolnieču formas tērpus pēc Izglītības ministrijas apstiprinātiem paraugiem. Daļu telpu J. Dzilna izīrēja V. Galviņa grāmatu tirgotavai.[14] Tās inventāru - papīra un papes griežamās mašīnas - pēc 4 gadiem pārdeva ūtrupē, bet telpas 1932. gada janvārī izīrēja firmas "Brāļi Neimaņi un biedris" maiznīcas konditorejas nodaļai. Namā savu "zelta un sudraba darbnīcu", kas apvienota ar pulksteņu darbnīcu, atvēra arī amata meistars P. Šēnbergs. [15] Bet 1933. gada septembrī no Rīgas ielas 34 uz Rīgas ielu 10, "Dzilnas kunga mājā ar ieeju arī no Skolas ielas 3, savu apavu darbnīcu pārcēla M. Andersone. Viņas darbnīcu 1937. gadā pārņēma J. Glaube.[16] J. Dzilnas veikals darbojās līdz 1941. gadam, tad padomju vara namu nacionalizēja. J. Dzilnas otrā sieva vācu laikā vēl tirgojusies.Padomju laikā, pēc Otrā pasaules kara, ilgus gadus namā atradās kafejnīca "Cēsis".
Līdzās slejas 3-stāvu mūra nams, - Rīgas iela 12. Gruntsgabals un koka dzīvojamā māja 18. gs. beigās piederēja namniekam un kurpniekmeistaram Fridriham Vīneram (Wiener). Īpašumu viņš ar laulāto draudzeni Annu Mariju Fogtu, dzimušu Hercogu, dabūja līdzi pūrā. Viņas pirmais vīrs Pēteris Heinrihs Fogts (Vogt) uz 1777. 31. maijā no rātskunga Valtera Ernsta Hassinga (miris 1777. gadā 74 gadu vecumā) pirktā gruntsgabala uzcēla koka dzīvojamo māju. Īpašumu mantoja Fogta radi: brāļi Kristofs un Ernsts Fogti Hanoverā, Heinrihs Fogts Berlīnē un Juiliana Rutmane dzimusi Fogta Cēsīs. Minētie radinieki pārdeva māju 1818. g. 26. oktobrī Cēsu namniekam un skrodermeistaram Johanam Kristianam Frišam par 750 sudraba rubļiem.[17]Līdzšinējais nams uzbūvēts Strikeram 19. gs. beigās būvuzņēmēja (1829-1903) Jāņa Meņģeļa vadībā.[18]
20. gs. 20. - 30. gados nams piederēja Vilhelmam Trampedaham. 1935. gadā viņu sodīja ar 10 latiem vai 3 dienu arestu par to, ka 15. maijā pie sava nama Rīgas ielā 12 "izlicis nepareiza samēra valsts karogu". [19] V. Trampedahs dzīvoja Rīgas ielā 30, bet namu Rīgas ielā 12 izīrēja dažādiem uzņēmējiem, tirgotājiem, ierēdņiem: A. Velmera skārdnieka darbnīcai, P. Bielova kungu un dāmu gatavu apģērbu un galantērijas veikalam, A. Deruma un P. Bielova apavu veikalam,M. Tankela manufaktūras un galantērijas preču tirgotavai; 1932. gadā A. Bensons atvēra maiznīcu un konditoreju, 1933. gadā M. Fogts atvēra L.V. Goeggingera saldumu fabrikas ražojumu veikalu. Nama 4. dzīvoklī apmeklētājus pieņēma akciju sabiedrības "Rīgas Unions" apdrošināšanas aģentūras aģents A. Bremsens. Rīgas ielā 12 dzīvoja viens no vecākajiem cēsniekiem, 80 gadus vecais Kārlis Martinsons. 1936.g. 5. novembrī viņš pēkšņi miris. Pēc 3 mēnešiem viņa mantas - Bekera firmas mazo koncerta flīģeli, ozolkoka bufeti un kumodi, skapjus, krēslus, dīvānu, galdu, seskādas kažoku, traukus u.c. mantas- pārdeva publiskā izsolē. No 1937. gada 1. februāra uz Rīgas ielas12. namu, uz plašākām telpām, savu veikalu pārcēla ģērmanis D. Caunīte. Veikalā pārdeva ādas un ādu izstrādājumus, zirgu lietas. Nama 3. dzīvoklī 1941. gada novembrī cepuru un šūšanas darbnīcu iekārtoja Lidija Jansons-Krūmiņš.[20]
Trīs nedēļas pēc vācu armijas aiziešanas, 1944. g. 19. oktobrī, Rīgas ielā 12 atvēra grāmatnīcu. Sākumā pārsvarā pārdeva kancelejas preces skolēniem, jo izdevniecības vēl nebija atsākušas darbu. Velta Riekstiņa, Cēsu grāmatnīcas direktore no 1961. līdz 1991. gadam, raksta, ka "Preces veda no Rīgas ar smago automašīnu, tinte bija lielos balonos un to vajadzēja saliet pudelītēs. Pirmie darbinieki grāmatnīcā bija Kārlis Rudzītis, Emma Bite un Elvīra Rudzīte." Grāmatnīca namā atradās līdz 1958. gadam.[21] Vēlāk ilgus gadus te bija Sadzīves pakalpojumu kombināta fotodarbnīca, 20. gs. 90. gadu sākumā J. Šmita fotodarbnīca. Pašreiz, 2013. gadā, kafetērija un konditorejas veikals "Vinetas un Allas kārumlāde" atšķiras ar kičīgi iekārtotajiem skatlogiem un saulessargiem, kādi bijuši jau 20. gs. sākumā.
Pastkarte nosūtīta pa pastu 1912. gadā.

Pētījuma autore: Dace Cepurīte

1 Cēsu pilsētā esošo māju un apbūvēto un neapbūvēto māju vietu revīzija tā, kā tas revidējuši un atzīmējuši 1665.g. 14. novembrī LVVA 220.f., 1. apr., 1. lieta; no vācu valodas tulkojusi M. Caune (CM 92829)
2 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cūs pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. - LVVA 2056. f., 1. apr., 23854. lieta, 17. lp.; no vācu valodas tulkojusi M. Caune ( CM 92831)
3 Cēsu Ziņas. 1911.g. 10. martā
4 Cēsu Apskats. 1913.g. nr. 1.
5 Cēsu Avīze. 1927.g. 29. janvārī, 24. decembrī; 1929.g.16. novembrī; Cēsu Vēstis. 1940.g. 24. maijā
5a Cēsu lauku draudzes personālgrāmata, 601. lpp. - Cēsu muzejs, CM 107898
6 Cēsu Avīze. 1931. g. 9. maijā; 1933.g. 11. febr.; Cēsu Vēstis, 1940.g. 19. aprīlī, 1942.g. 27. martā
7 Druva. 2003.g. 22. janvārī, 6. lpp.
8 Cēsu pilsētā esošo māju un apbūvēto un neapbūvēto māju vietu revīzija tā, kā tas revidējuši un atzīmējuši 1665.g. 14. novembrī LVVA 220.f., 1. apr., 1. lieta; no vācu valodas tulkojusi M. Caune (CM 92829)
9 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cūs pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. - LVVA 2056. f., 1. apr., 23854. lieta, 19. lp.; no vācu valodas tulkojusi M. Caune ( CM 92831)
10 Foto oriģināls atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto rokrakstu un grāmatu nodaļā
11 Treimanis-Zvārgulis, E. Kur gauja ar Raunu tiekas. Izlase. Rīgā, 1978.; K. Priedīša rēķins Raiskuma izglītības biedrībai 1918.g. 22. novembrī ; E. Dubava atmiņas, CM 12690; Kalniņš, N. Cēsis nav Rīga. Romāns. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1981. - 283.lpp.
12 Ekonomists, nr. 18, 1924.g. 15. septembrī
13 I. Krūmiņas atmiņas CM zinātnbiskajā arhīvā
14 Cēsu Avīze. 1927.g. nr. 12, nr. 33; Cēsu Vēstis. 1937.g. 3. septembrī
15 Cēsu Avīze. 1931.g. nr. 247; 1932.g. nr. 259, nr. 290
16 Cēsu Avīze. 1933.g. 23. septembrī; Cēsu Vēstis. 1937.g. 22. janvārī
17 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. - LVVA 2056. f., 1. apr., 23854. lieta, 21. lp.; no vācu valodas tulkojusi M. Caune ( CM 92831)
18 Anspaks, A. Meņģeļu dzimta. - Novadnieks. "Druvas" kultūrvēsturisks pielikums. 1998. g. jūlijā
19 Cēsu Avīze. 1927.g. 29. janvārī, 1931.g. 3. oktobrī un 31. oktobrī, 1932.g. 27. augustā un 18. jūnijā, 1933.g. 8. aprīlī, 15. aprīlī un 20. maijā
20 Cēsu Vēstis, 1935.g. 30. maijā; Cēsu Vēstis, 1937.g. 29. janvārī, 1936.g. 13. novembrī, 1937.g. 12. februārī, 1937. g. 29. janvārī, 1941. g. 7. novembrī
21 Novadnieks. "Druvas" kultūrvēsturisks pielikums. 1994. g. oktobris, 1. lpp.

Autors: nezināms

Izgatavošanas vieta: Cēsis

Izgatavošanas laiks: 1908-1912

Īpašnieks: Cēsu muzejs, CM 2391

                      

Atpakaļ



Printēt